Krāču (Krāces) kalns

Senāk tajā vietā, kur tagad Dadzīša dzirnavas, arī bijušas dzirnavas. Melderim sieva bijusi mirusi un viņš dzīvojis kopā ar meitu vārdā Krāce. Melderim bijis zellis Jānis vārdā. Jānis iemīlējies skaistajā meldermeitiņā. Melderim čaklais zellis ļoti paticis un viņš labprāt būtu atdevis meitu tam par sievu. Krāce Jāni nevarējusi iemīlēt un no viņa izvairījusies. Viņa bieži vakaros sēdējusi upes stāvajā kraujā un klusi dziedājusi.

Visapkārt dzirnavām bijuši lieli meži, kuros barons ar saviem viesiem bieži medījis.

Kādā vakarā, kad Krāce atkal sēdējusi kraujā, pienācis jauns, stalts mednieks un teicis, ka nomaldījies no pārējiem medniekiem. Viņš esot barona krustdēls Rūdolfs. Rūdolfs un Krāce viens otram iepatikušies un norunājuši satikties upes kraujā. Tā viņi satikušies visu vasaru. Rūdolfs gribējis Krāci precēt.

Jānis trakojis greizsirdībā. Kādā vakarā, izsekojis Krāces un Rūdolfa satikšanos, Jānis Rūdolfu nogalinājis un nogrūdis no kraujas upē. Krāce izmisumā ielēkusi upē turpat, kur Jānis nogrūdis Rūdolfu. Viņiem abiem pāri mutuļodams plūdis ūdens, it kā baigi vaidēdams: „Krā-ce, Krā-ce!”

Jānis pēc padarītā nozieguma pazudis. Vecais melderis sajucis prātā un aizklīdis pasaulē. Viņu neviens vairs nav redzējis. Pamestās dzirnavas sagruvušas un aizaugušas ar krūmiem. Tikai upē, pie Krāces un Rūdolfa satikšanās kraujas, radušās krāces un ūdens dobju guldz „Krā-ce, Krā-ce!”

Ļaudis vēlāk šo krauju nosaukuši par Krāču (arī Krāces) kalnu.

Stāstīja 30-to gadu sākumā Auguste Fridrihsone

Piezīme. Nezinu, kurš īsti ir Krāču kalns – vai kalns netālu no „Leitānu” mājā vai stāvā krauja Aronas labajā krastā aiz bijušajām Dadzīša dzirnavām. Pēc teikas secinot – it kā pēdējais, jo arī stāstītāja lietoja vārdu Krāces (nevis Krāču) kalns.

„Aglājas”

Senos laikos, apmēram tur, kur tagad „Aglāju” mājas, dzīvojusi kāda ģimene: vīrs – polis, sieva – latviete. Viņiem bijusi ļoti skaista meita vārdā Aglaja. Pie netālā saimnieka dzīvojis brašs puisis. Aglaja ar puisi bieži satikusies. Aglajas tāvam šī draudzība nepatikusi, un viņš aizliedzis meitai ar puisi satikties, draudēdams, ka puisi iznīcinās, bet meitu padzīs no mājas. Manīdams, ka meitai būs bērns, saimnieks meitu stipri nopēris un tumšā rudens naktī padzinis no mājas.

Aglaja izmisusi aizgājusi līdz netālajam ezeriņam un noslīcinājusies. Puisis meklējis Aglaju, redzējis viņas pēdas pie ezera un sapratis, ka Aglajas vairs nav, tikai viņas sarkanais lakatiņš aizķēries ezermalas krūmos.

No tā laika arī puisi neviens nav redzējis. Tikai veļu laikā naktī virs ezera redzams melns cilvēka stāvs uz augšu paceltām rokām.

Vai māju vārds „Aglājas” būtu radies Aglajas nāves sakarā, nav zināms.

Stāstīja 30-to gadu sākumā Auguste Fridrihsone

„Diņķeni”

Sensenos laikos tur, kur tagad Diņķenu ezers un mājas, bijis neizejams mežs. Šur tur mežos tomēr dzīvojuši cilvēki. Līduši tīrumus, turējuši lopus, medījuši zvērus un putnus, ezeros un upēs zvejojuši zivis un ķēruši vēžus. Arī kāda ezera krastā dzīvojuši divi brāļi – katrs savā ezera galā. Vecākais brālis kopis zemi,, turējis lopus. Brīvajā laikā dējis diņķenus^* – gan no gaļas, gan no aknām, gan no putras un asinīm.

Jaunākais brālis medījis zvērus un ezerā zvejojis zivis. Zvēru ādas un diņķenus brāļi veduši pārdot uz tālo Trentelberģi^**.

Reiz Biržumuižas^*** lielskungs ar medniekiem lielajos mežos apmaldījušies. Gājuši, gājuši – līdz uzgājuši kādā ezermalā mājas. Bijuši ļoti izsalkuši un prasījuši saimniekam tos pabarot. Saimnieks viņus pabarojis ar kaltētām zivīm un svaidi dētiem diņķeniem. Kungiem tie tā garšjuši, ka viņi nopirkuši no brāļiem visas zivis un diņķenus un aizlieguši vest uz Trentelberģi, bet visus pārdot tikai viņiem.

Kad Biržumuižas lielskungs dalījis saviem zemniekiem uzvārdus, viņš pateicībā par garšīgajiem diņķeniem devis brāļiem uzvārdu Diņķens. Ļaudis arī mājas un ezeru iesaukuši par Diņķeniem.

Abiem brāļiem dzimušas tikai meitas, un tā Diņķenu uzvārds, meitām precoties, izzudis. Palicis tikai māju „Diņķeni” un ezera – Diņķēnu ezers nosaukumi.

Stāstīja 1929.gadā Ilze Kļaviņa

^* diņķeni – desas; dēt diņķenus – taisīt desas
^** Trentelberģis – senais Gostiņu nosaukums
^*** Biržumuiža – senais Madonas nosaukums